Sagatavojot bērnu skolai, vecāku un pedagogu galvenais uzdevums nav sniegt bērnam noteiktu daudzumu zināšanu, bet gan attīstīt bērna prātu- uzmanību, domāšanu, atmiņu, valodu, sensorās iemaņas, lai aizejot uz skolu viņš viegli varētu tikt galā ar mācību programmas prasībām. Loti daudzi uzdevumi ir saistīti ar valodas apguvi un centrālais no tiem-monoloģiskā runa. Monologs liecina par runas apzināšanos, paškontroli, intelektuālo aktivitāti. Bērnam ir jāprot sarunāties, virzīt domu atbilstoši sarunas tematam, veidot stāstījumu atbilstoši gramatiskajām normām, izteiksmīgi runāt, izmantojot dažādus intonatīvās izteiksmes līdzekļus. Bērnam ir jābūt noteiktam aktīvam vārdu krājumam, kas ļauj niansēt runu, izvēloties precīzas vārdu nozīmes, kā arī izmantot tēlainās izteiksmes līdzekļus .Prasmei atstāstīt dzirdēto pasaku, stāstu. Svarīga ir skaņu izrunas kultūra un fonemātiskās dzirdes attīstība. Un tikai tad mēs varam runāt par pilnvērtīgu lasītprasmes apgūšanu. Bērns var atpazīt visus alfabēta burtus jau pat pusotra, divu gadu vecumā. Bet vai tas liecina, ka viņš jau prot vai tūlīt, tūlīt sāks lasīt ? Nē. Tāpat ,bērns var mehāniski apgūt zilbju un vārdu lasīšanu, bet lasīšanas mērķis ir izpratne par izlasīto vārdu, teikumu, tekstu. Tā nebūs bez visa iepriekšminētā. Savukārt, lai izprastu izlasīto, ir nepieciešama pilnvērtīga lasītprasme.
Mūsdienās, kad bērnu ikdienā nozīmīgu vietu ieņem tehnoloģijas, gan bērni paši, gan vecāki aizvien retāk atrod laiku lai lasītu grāmatas. Daudz vienkāršāk ir atpūsties ar TV pulti rokās vai ieslīgt virtuālajā realitātē, ko sniedz datorspēles.
Nereti vecāki uzskata, ka viss ko viņu bērns iemācīsies, ko uzzinās ir pedagogu ziņā. Bet vecāki un citi ģimenes locekļi ir kopā ar bērnu, kad viņš skatās TV, apmeklē pasākumus, dodas ceļojumos, lasa grāmatas. Tieši vecākiem ir jābūt tiem, kas raisa bērna interesi par dažādām lietām un parādībām. Bērnu vecākiem vajadzētu skaidrot visu jauno un pievērt bērnu uzmanību apkārt notiekošajam, atceroties, ka tas, ka bērns redz un dzird nenozīmē, ka viņš visu saprot un uztver pareizi. Ar bērnu ir jāpārrunā pat vienkāršas lietas un notikumi. Diemžēl realitātē vecāku aizņemtības vai vienkārši nevēlēšanās rezultātā tas viss izpaliek. Neapspriestās lietas aizmirstas vai vispār neveidojas izpratne, līdz ar to informācija neiegulst bērna pieredzē.
Pieredze rāda, ka jau 4 gadīgs bērns var salikt no burtiem garus un sarežģītus vārdus, zinot burtam atbilstīgās skaņas, pēkšņi pats sākt rakstīt. Bet tā var notikt tikai tad, ja attiecīgā bērna vecumā ir radīti atbilstīgi apstākļi.
Laba lasītprasme un izpratne par lasīto ir pamats pilnvērtīgai mācību programmas apguvei, jo visa mācību sistēma balstās uz lasītprasmi. Jau 1.klasē ne tikai latviešu valodā, bet arī dabas zinībās, matemātikā u.c. mācību stundās ir svarīgi kā bērns izlasīs un sapratīs izlasīto. Tātad- vai sapratīs uzdevumu? Diemžēl, ne visiem bērniem lasītprasme un izpratne par lasīto padodas vienlīdz labi. Un bieži vien tas nav tāpēc, ka bērnam būtu par maz centības, bet gan tāpēc, ka tās ir objektīvas problēmas. Šādos gadījumos ir nepieciešams INDIVIDUĀLS, regulārs darbs ar speciālistu, nevis bērna bāršana, kaunināšana. Zaudējot pārliecību saviem spēkiem, bērni jūtas vainīgi, kas kā ķēdes reakciju var izraisīt nepatiku pret mācīšanos kopumā, provocēt sliktu uzvedību, vai gluži pretēji- bērns var noslēgties sevī.
Rokas sagatavošana rakstīšanai ,savukārt sākas jau no zīdainīša vecuma, kad tiek glaudītas, masētas mazās rociņas, spēlētas dažādas pirkstiņrotaļas, attīstīta bērna sīkā motorika ,kas ir ne tikai saistīta ar runas attīstību bet arī ar redzes un kustību atmiņu, domāšanas un uzmanības koncentrēšanas prasmēm. Ja bērnam ir normāli attīstīta motorika, viņam būs interesanti pavadīt laiku, veicot darbības ar rokām un pirkstiem. Un pretēji – ja bērna motorika ir vāji attīstīta, viņš nevēlēsies veltīt laiku darbībām, kas viņam sagādā grūtības. Tāpēc bez pietiekami attīstītas sīkās motorikas bērnam neveidosies neatlaidība, kas ir ārkārtīgi svarīga, lai turpmāk veiksmīgi mācītos un attīstītos.