Teju katrs no mums pazīst kādu bērnu, par kuru stāsta, ka lasīt viņam vispār neviens nav mācījis. Pats iemācījies ! Tā tiešām notiek. Uz 1.klasi daži mazie atnāk jau ar lielu lasīšanas pieredzi, izlasījuši teju visas bērnu grāmatas, kas mājās atrodamas. Diemžēl gadās, ka skolā, kad teksti jālasa un jāanalizē ne vairs sava prieka pēc vien, lasīšanas kāre tiek apdzēsta.

Tomēr lielākā daļa bērnu tikai 1.klasē iemācās lasīt pietiekami labi. Sākumā bērns mācās lasīšanas tehnisko pusi- burto, cenšas izlasīt zilbes un izdarīt to pareizi un kad lasīšanas tehnika apgūta, bērns pamazām sāk arī saprast ko ir izlasījis. Bet šajā procesā ne vienmēr viss veicas tik raiti. Aptuveni sešiem bērniem no 30 ( standarta b.skaits klasē ) ir tā dēvētās lasīšanas grūtības. Tās palīdzēt novērst regulārs individuālais darbs ar speciālistu un vingrināšanās mājās.

3-5% bērnu ir specifiskie lasīšanas traucējumi( organiskas dabas, saistīti ar smadzeņu darbības īpatnībām), jeb disleksija. Šiem bērniem pa tiešām burti ”lēkā”, ”draiskojas,” ,”slēpjas”. Bērns saka:”es nelasīšu tāpēc, ka man nepatīk.” Baidīdamies atzīties, ka patiesībā-neprot, nevar izlasīt.

Lai arī bērniem ir dabiska vēlme uzzināt un apgūt dažādas jaunas prasmes, ne visiem bērniem ir viegli iemācīties lasīt. Lai arī par to īpaši nerunā, tomēr jāatzīst, ka katru gadu dzimst aizvien vairāk bērnu ar dažādām veselības problēmām, tāpat ir aizvien vairāk bērnu ar pēc pārciestām ilgstošām un smagām slimībām. Ar katru gadu ir arvien vairāk bērnu, kuriem lielas grūtības sagādā burtu atcerēšanās un to savilkšana zilbēs. Dažiem grūtības rada lasītā teksta izpratne. Vēlāk rodas arī sekundāras problēmas-mācīšanās traucējumi, pašapziņas kritums, pat psihiska rakstura un veselības traucējumi.

Tā kā LASĪTPRASME sākas ar skaņu atpazīšanu, var teikt, ka bērna gatavošanās šai svarīgajai jomai sākas līdz ar dzimšanu, jeb precīzāk- vēl esot mammas puncī .